"'Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu' - teiks vēstules Ebrejiem Autors. Caur Kristu un Viņā Dievs vispilnīgāk atklāja savas žēlsirdīgās mīlestības noslēpumu. Jēzus Kristus ir Iemiesotā Žēlsirdība - uzrakstīs sv. Māsa Faustīne. Dieva žēlsirdības noslēpums pilnā gaismā atspīdēja Viņa iemiesošanās, dzīvē, brīnumos un mācīšanā, bet visvairāk Viņa ciešanās, nāvē un augšāmcelšanā. 'Jēzus vispirms ar savu rīcību, - pasvītroja Svētais tēvs Jānis Pāvils II - ar visu savu darbību atklāja, ka pasaulē, kurā mēs dzīvojam, ir klātesoša mīlestība. Tā ir aktīva mīlestība, mīlestība, kas vēršas pie cilvēka, apņem visu viņa cilvēciskumu. Sevišķā veidā šī mīlestība dod sevi pazīt, sastopoties ar ciešanām, pārestību, nabadzību, saskaroties ar visu vēsturisko <cilvēcisko situāciju>, kas dažādā veidā atklāj gan fizisko, gan morālisko cilvēka ierobežotību un vājumu. Tieši šis mīlestības atklāšanās veids un izpausmes ietvars Bībeles valodā tiek saukts par <žēlsirdību>' (DM 3.)

Dieva žēlsirdīgās mīlestības atklāšana bija viena no galvenajām domām Kristus mācībā. Viņš runāja par šo mīlestību ne tikai līdzībās: par žēlsirdīgo tēvu un pazudušo dēlu (Lk 15,11-32), par žēlsirdīgo Samarieti (Lk 10,30-37) un cietsirdīgo kalpu (Mt 18,23-35), bet arī citās līdzībās un mācībās, kurās Viņš atklāja šā noslēpuma dažādos aspektus (sal. piem. Mt 18,12-14; Mt 20,1-15; Lk 15,3-7). Kristus ne tikai mācīja par Dieva žēlsirdīgo mīlestību, bet vispirms darīja to klātesošu un kā tādu, kas bija Viņa pestījošās misijas fundamentālais saturs. Jau savas darbības sākumos, balstīdamies uz pravieša Isaja vārdiem, Viņš Nazaretes iedzīvotājiem teica, ka ir sūtīts, lai nabagiem nestu labo vēsti, ieslodzītajiem - brīvību, aklajiem - redzi, lai nospiestos darītu brīvus un lai pasludinātu Kunga žēlstības gadu (Lk 4,18n). Uz Jāņa Kristītāja mācekļu jautājumu: 'Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai lai gaidām citu?' (Lk 7,19) - Jēzus atbildēja: 'Ejiet un pasludiniet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt: jo aklie redz, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem evaņģēlijs tiek sludināts' (Lk 7,22n). Ar vienu vārdu sakot - pasaulē kļūst klātesoša Dieva žēlsirdība.

Tomēr vispilnīgāk Dieva žēlsirdīgā mīlestība tika atklāta caur Viņa Dēlu Viņa ciešanu, nāves un augšāmcēlšanās stundās. 'Pashas noslēpums ir tieši šīs žēlsirdības atklāšanās un realizēšanās virsotne, [šīs žēlsirdības], kura ir spējīga attaisnot cilvēku, atgriezt taisnīgumu - pestīšanas kārtības nozīmē, kādu Dievs no sākuma iecerēja cilvēkā, bet caur cilvēku - pasaulē (DM 7.).

1. Grieķu valodas žēlsirdības terminoloģija Jaunajā Derībā

Grieķu valodas terminoloģija, kurā ir aprakstīts Dieva žēlsirdības noslēpums, pilnībā neatspoguļo ebreju vārdu, kuri apraksta šo vislielāko Dieva īpašību, nozīmju nianses. Parasti ebreju jēdziens 'hesed'  tika izteikts ar lietvārda 'eleos' (vairāk nekā 200 reizes) palīdzību, kurš nozīmē žēlumu pret tiem, kuri atrodas kādā vajadzībā. Tas norāda arī uz Dieva uzticību dotajiem apsolījumiem (skat. piem. dziesma Magnificat). Raksturo arī Kristus pestīšanas darbu.

Diezgan precīzs jēdziens, kas atbilst ebreju 'rahamim', ir lietvārds 'splanhna', kas judaisma tradīcijā nozīmē tik dziļas jūtas, ka aizkustina iekšieni: ne tikai psihi, gribu, bet arī cilvēka organismu, kurš kaut kādā veidā, piem. caur asarām vai smaidu atklāj iekšējos pārdzīvojumus. Tātad jēdziens 'splanhna' pasvītro žēlsirdības noslēpuma iekšējo dimensiju. Sv. Pāvils šo grieķu lietvārdu izmanto, lai raksturotu kristieti, tas ir, personu, kas patiesi spējīga līdzjust, mīlēt un sniegt konkrētu palīdzību. Evaņģēlijos sastopama arī darbības vārda forma 'splanhnidzomai' (piem. līdzībā par žēlsirdīgo Samarieti (Lk 10,30-37), kas norāda uz cilvēka spontānu reakciju, kurš, redzot tuvākā ciešanas, ir aizkustināts līdz sirds dziļumiem. 'Splanhnidzomai', kura avots ir cilvēka sirdī, rosina virkni darbību, kas ved uz palīdzības sniegšanu citiem.

Sevišķi bagāts saturā ir grieķu īpašības vārds 'oiktirmon', kas atklāj Dieva žēlsirdības spēku un vienlaikus arī kristieša aicinājuma būtību. Ja 'splanhna - splanhnidzomai' pasvītro žēlsirdības iekšējās jūtas, bet 'eleos' akcentē darbības vērtību, tad 'oiktirmon' ir kaut kur pa vidu. Tas nozīmē intensīvi pārdzīvotu mīlestību. Tomēr kad lasām Lūkas Evaņģēliju 6,36 un papētām kontekstu, kādā parādās pavēle: 'Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs', tad 'oiktirmon' pasvītro žēlsirdības darba vērtību. Lūk, cilvēkam jābūt tik žēlsirdīgam, tik pilnīgi iesaistītam labo darbu veikšanā, kā Dievs, un praktiski tas nozīmē spēju piedot un mīlēt ienaidniekus.

2. Dieva žēlsirdība Dieva Dēla Iemiesošanas noslēpumā

Jauno Derību raksturo dziļš radikālisms žēlsirdības noslēpuma atklāšanā un tas ir Dieva Dēla iemiesošanas dēļ. Lūk, Svētās Trīsvienības Otrā Persona 'neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam' Tēvam, bet 'pazemojās, pieņemdama kalpa veidu', kļūdama cilvēks, kuram tika dots vārds Jēzus - Dievs pestī (sal. Flp 2,6-7). Šis Dieva kenozes (pazemināšanās) akts ir kā cilvēka sirdī iemests grauds, lai atklātu Dieva labestīgās mīlestības visdziļākos slāņus. Kā grauds, kurš caur Jēzus slepeno un publisko darbību, uzdīgst, lai nestu žēlastību izliešanas bagātus augļus Atpestīšanas darbā.

'Kas mani redz, redz arī Tēvu' (Jņ 14,9). Jaunās Derības Grāmatas atklāj Jēzu no Nazaretes kā mīlošā Dieva Tēva dzīvo atspulgu. Jēzus dažādo īpašību vidū visvairāk tiek izcelta Viņa žēlsirdība pret cilvēku, saprasta kā ikkatrs labestības, labvēlības parādīšanas, piedošanas žests. Beidzot cilvēks ne tikai varēja sajust Dieva labestību, bet arī fiziskā veidā ieraudzīt un pieskarties Iemiesotajai Žēlsirdībai (sal. 1Jņ 1,1). Parafrazējot sv. Franciska no Sales vārdus: 'Mīlestības mērs ir mīlēt bez mēra', mēs varam teikt, ka caur Jēzu Kristu Dievs gribēja parādīt savas žēlsirdības lielumu, kam nav mēra, un šīs atklāšanās kulminācija notika uz Krusta koka. Tāpēc ne velti žēlsirdība tiek cieši saistīta ar pestīšanas noslēpumu (sal. Lk 1,46-54. 68-78), kurš nozīmē ne tikai atbrīvošanu no grēkiem, bet arī - ņemt patvērumā vājos, apspiestos, par ko mēs lasām Marijas dziesmā Magnificat (Lk 1,46-55). Pestīšanas jēdzienā slēpjas arī slimo dziedināšana, cerības ieliešana šapošās sirdīs, brīvības atgriešana (Lk 4,18-19).

Žēlsirdība, parādīta cilvēkam caur Mesijas-Pestītāja atnākšanas apsolījuma izpildīšanu, kļūst par prieka avotu (Lk 1,47), jo, lūk, pateicoties uz mums izlietiem Dieva mīlestības dziļumiem, kas rūpējas par mūsu dzīvi un laimi (sal. Lk 1,78), līdz ar Dieva atnākšanu pasaulē ir sācies cilvēka atbrīvošanas no grēka jūga un velna varas laikmets. Šī žēlsirdība (gr. 'eleos') attiecas ne tikai uz Jēzus laikā dzīvojošām personām, tai ir universālais raksturs, tā pāriet no paaudzes uz paaudzēm (Lk 1,50). Tā apņem visas cilvēces vēsturi.

3. Dieva žēlsirdība Jēzus dzīvē un mācīšanā

Pa zemi, pa kuru staigā radība 'homo sapiens', ceļoja pats Dievs un savās pēdās atstāja labestības zīmes. Evaņģēlisti nespēja pierakstīt visas Dieva labestības zīmes un brīnumus, par ko atklāti runā sv. Jānis: 'Bet vēl ir daudz citu lietu, ko Jēzus darījis. Ja tās atsevišķi uzrakstītu, man šķiet, visa pasaule nespētu aptvert sarakstītās grāmatas' (Jņ 21,25). Pārfrāzējot Evaņģēlista Jāņa teikto, var apgalvot, ka nav iespējams pietiekami apraktīt Iemiesotās Dieva Žēlsirdības darbību, kas Sevi dāsni dāvāja citiem.

Tās taustāms piemērs ir dziedināšanas, augšāmcelšanas no mirušiem brīnumi, kuros iepazīstam Dieva sirdi, Viņa spēju līdzjust, personisko jutību uz cilvēcisko nelaimi, ko citu starpā sevišķi skaidri atklāj jaunekļa no Naines - vienīgā atraitnes dēla - piecelšana no mirušiem (Lk 7,11-17). Lūkass Evaņģēlists šeit lieto darbības vārdu 'splanhnidzomai', lai parādītu Jēzus reakciju, ko tik dziļi aizkustinājis šis notikums. Tātad, žēlsirdība aizsākas sirdī un tai netrūkst emociju, lai gan pie tām neapstājas. Jēzus, pilns žēlsirdības, daudzkārt apžēlodamies par slimajiem, tos dziedināja (Mt 9,27-31; 20,29-34; Mk 9,14-27; Łk 17,11-19; 18,35-43). Viņa vēlme nest cilvēkam palīdzību un prieku pārsniedza visus sabiedrības dalījumus. Jēzus - Jūds, dziedināja ne tikai savus līdztautiešus, bet arī Samarieti (Lk 17,12n). Vērts piebilst, ka Samarieši un Jūdi izturējās naidīgi viens pret otru. Nesavtību un autentiskas žēlsirdības spēju lauzt visas cilvēcisko nesaprašanos barjeras Skolotājs no Nazaretes skaidri iezīmēja līdzībā par žēlsirdīgo Samarieti (skat. Lk 10,30-37). Katram cilvēkam, neatkarīgi no viņa reliģijas, kultūras, ir jāveltī labvēlība un palīdzība.

Dieva žēlsirdīgo mīlestību jāredz arī tajā, kas apmierina cilvēka pamatvajadzības. Ikdienišķajā dzīvē šī patiesība kaut kur pazūd. Tikmēr Evaņģēlists Matejs jau pašā maizes pavairošanas apraksta sākumā norāda šī brīnuma iemeslu - apdāvināt cilvēku ar maizi. Tās ir Jēzus rūpes par mums, kas parādās vārdos: 'Viņš pār tiem iežēlojās'. Vēlreiz parādās darbības vārds 'splanhnidzomai', kas atklāj Jēzus līdzjutību un labestību.

Tomēr vissvarīgāka ir žēlsirdība, kas rūpējas par cilvēka dvēseli. Jēzus, būdams Dieva Tēva redzamais attēls, vispirms atklāj Tēva mīlestības, kas meklē grēcinieku, vaigu. Šo tēmu visskaistāk ilustrē Lūkasa Evaņģēlija 15. nodaļa, kurā aprakstīta viena līdzība, kas tiek pastāstīta trīs veidos: par ganu, kas izturīgi meklē avi (v. 4-7), par neatlaidīgo sievieti, kas meklē drahmu (v. 8-10), par žēlsirdīgo tēvu, kas pieņem pazudušo dēlu (11-32). Galvenie narrācijas pavedieni: pazust - atrast - priecāties, parāda Dieva pilnīgo iesaistīšanos grēcinieku glābšanā, Kurš neatpūtīsies, līdz atradīs (sal. v. 4). Viņš mīl tik stipri, ka, redzot atgriežamies pazudušo dēlu, ir aizkustināts līdz sirds dziļumiem un  nepārmet pat ne ar vienu vārdu, bet ar maigumu piekļauj savu bērnu (v. 20.22-23). Cik spēcīgi šie piemēri var aizkustināt cilvēka sirdi, liecina kāda hinduista vārdi: 'Es kļuvu par kristieti Lūkasa Evaņģēlija 15. nodaļas dēļ'. Zīmīgi, ka visās šajās līdzībās spēcīgi tiek pasvītrots prieka motīvs. Tātad žēlsirdība ir prieka caurausts noslēpums, jo dzemdina dzīvi, jēgpilnu dzīvi."

Nav iespējams pieminēt visus fragmentus no Jaunās Derības, kuri stāsta, kā Jēzus ņem patvērumā cilvēkus, kurus jūdu sabiedrība atstūma. Atcerēsimies kaut vai muitnieka Mateja paaicinājumu (Mt 9,9), grēku piedošanu vieglas uzvedības sievietēm (Lk 7,44-48; Jņ 8,4-11). Dievs taču nāca pasaulē tāpēc, lai to atpestītu (sal. Jņ 12,47). Viņš negrib grēcinieka nāvi, bet lai viņš atgrieztos un lai viņam būtu dzīvība. Viņš taču vēlas 'žēlsirdību, nevis upuri' (Mt 9,13; 12,7). Viņš nāca pasaulē nevis tādēļ, ka cilvēki bija pilnīgi, bet gan lai glābtu grēciniekus (sal. Mt 9,13). Grēcinieku meklēšanas procesā ir arī ļauno garu izdzīšanas dāvana (Mt 15,21-28; 17,14-20).

Jaunās Derības lappusēs mēs atrodam arī spēcīgu aicinājumu, pat prasību, pildīt žēlsirdības aktus. Evaņģēlists Lūkass raksta: 'Esiet žēlsirdīgi (gr. <oiktirmones>), kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs' (gr. <oiktirmon>) (6,36). Mūsu labestībai pret citiem ir jābūt tik dedzīgai, lai tā kļūtu par paša Dieva, mūsu Tēva, žēlsirdības attēlu! Bet kā šo prasību realizēt ikdienā? Iepriekšējie un nākamie panti mudina lūgties par tiem, kuri mums nepatīk, neaprunāt citus, nerunāt sliktas lietas par mūsu ienaidniekiem u.tml. Žēlsirdības autentiskumu verificē mūsu attieksme pret otru cilvēku. Šo bez mēra lielo Dieva žēlsirdību un neierobežotas piedošanas vajadzību parāda Jēzus saruna ar sv. Pēteri. Šajā dialogā pirmais Baznīcas pāvests mācās no Žēlsirdīgā Skolotāja, ka vainas ir jāatlaiž vienmēr (Mt 18,21-22). Vēstules Efeziešiem autors (4,32) žēlsirdības jēdzienu lieto ar nozīmi ‘piedot viens otram vājības un grēkus’. Izlīguma darbs izriet no tā, ka pats Dievs ir dāsns piedošanā: 'Esiet viens pret otru laipni un žēlsirdīgi! Piedodiet cits citam, tāpat kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis'. Ir vēl viens ļoti svarīgs nosacījums, lai saņemtu piedošanu. Tā ir nožēla par saviem grēkiem: 'Ja tavs brālis grēko pret tevi, pamāci viņu! Bet ja tas to nožēlo, piedod tam! Un ja viņš septiņas reizes dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes grieztos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, tad piedod tam' (cipars septiņi nozīmē: vienmēr un norāda uz pilnību Lk 17,3-4).

Mēs tiksim tiesāti tieši no žēlsirdības darbiem pret tuvākajiem. Dievs uzdos jautājumu par mūsu sirds dedzību. Žēlsirdību saņems tie, kuri dara žēlsirdības darbus (Mt 5,7). Tie, kuriem trūka jūtīguma pret cilvēku nelaimi, saskaņā ar līdzību par bagātnieku un Lāzaru (Lk 16,19-31), rūgti atbildēs par saviem darbiem. Kā raksta sv. Apustulis Jēkabs: 'Jo tiesa nežēlīga tiem, kas neparāda žēlsirdību. Bet žēlsirdība pārsniedz tiesu' (Jk 2,13). Dieva labestība, kaut tik spēcīga un it kā cilvēku pakļaujoša, neierobežo viņa brīvību un respektē mūsu izvēles.

4. Žēlsirdība Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās.

Pateicoties šai žēlsirdībai, kas 'pārsniedz tiesu' (Jk 2,13), katrs cilvēks jau tika pestīts. Jau, tas ir, Jēzus Kristus ciešanu un nāves uz krusta koka un godības pilnās augšāmcelšanās laikā. Vēstules Efeziešiem autors šo patiesību izteica īsi, bet spēcīgi: 'Bet Dievs, bagāts būdams savā žēlastībā, savas lielās mīlestības dēļ, ar kuru Viņš mūs mīlējis, Kristū atdzīvināja mūs, kas bijām miruši savos grēkos. Viņš savā žēlastībā jūs glāba' (Ef 2,4-5). Šī grēku piedošana izpildījās caur Dieva-Cilvēka asiņu izliešanas cenu (Ef 1,7), pateicoties Jēzus pārdurtajai Sirdij, no kuras iztecēja asinis un ūdens (Jņ 19,34). Dieva Dēla ciešanas mums parāda, ka šī žēlsirdīgā mīlestība ir neierobežota, spējīga [pieņemt] nāvi, lai tikai iegūtu savu iemīļoto mīlestību - cilvēku!

Saistībā ar Krusta tematiku var rasties jautājums: Ja Dievs ir tik labs, tad kāpēc atļāva savam Vienpiedzimušajam Dēlam tik briesmīgi ciest? Ir vairākas atbildes. Lūk, nedrīkstam aizmirst arī Dieva taisnīgumu. Par katru izdarītu grēku ir jābūt gandarīšanai. Arī sāpju lielums, kuras Jēzus izcieta savas dzīves pēdējās stundās, liecina, cik smaga ir katra noziedzība pret Dievu. Visbeidzot, Krusts ir pierādījums tam, ka Dieva vārdi par Viņa mīlestību uz mums nav tukšs apsolījums, bet piepildās konkrētos darbos. Tātad mēs varam droši saukt - ar pilnīgu uzticēšanos un pārliecību - 'Jēzu, es uzticos Tev!'

Mūsu pestīšanas dēļ Kristus kļuva par žēlsirdīgo Virspriesteri, Kas saliek upuri, upuri no sevis paša (Ebr 2,17). Tātad vienlaikus Viņš ir pārlūguma [(izlīguma)] Upuris par mūsu grēkiem. Viņš izlūdz cilvēkiem piedošanas dāvanu pie Dieva, žēlsirdības Tēva (skat. 2Kor 1,3). Tāpēc Vēstules Ebrejiem autors aicina, lai katrs cilvēks ar paļāvību tuvotos žēlastības tronim, pie kura pieredzēs žēlsirdību un atradīs 'žēlastību palīdzībai īstā laikā' (4,16). Euharistijas sakramentā ir klātesošs Tas Pats žēlsirdīgais Dievs substanciālā veidā, jeb ar savu Miesu un Asinīm, Dievišķību un Cilvēciskumu. Tas ir Dievs, kura sirds pukst katram cilvēkam. Kāpēc Dievs nolēma tik ļoti pazemināties? Kāpēc Viņš kļuva Cietumnieks baznīcu tabernākulos? Kā liecina Svētie Raksti, Dievs atnāca uz pasauli kā cilvēks ne tikai, lai mūs atpirktu, bet arī tāpēc, lai varētu mūs barot ar Sevi (Jņ 6,51.58). Žēlsirdīgais Dievs caur Baznīcu (Mt 16,18), dāvājot svētos sakramentus (par kuriem runā Jaunā Derība, piem. Jk 5,14n; Ef 5,25), paliek kopā ar mums 'līdz pasaules galam' (Mt 28,20).

Nav iespējams pilnībā aplūkot žēlsirdības tēmu, kas ir Jaunajā Derībā. Tā parādās katrā Evaņģēlija, Apustuļu darbu un vēstuļu lappusē, kā arī Atklāsmes grāmatā. Ikkatrs Dieva labestības akts pret cilvēku ir žēlastība jeb mīlestības zīme. Lai arvien dziļāk ieietu šajā lielajā Dieva žēlsirdības noslēpumā, vajag sistemātiski lasīt, lūgties, pārdomāt Svēto Rakstu tekstus, jo tajos Dievs atklāja sevi, savu žēlsirdīgo mīlestību pret cilvēku."

  s. Maria Faustyna Ciborowska ZMBM
tulkoja t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap. un m. Biruta Krivteža

no: http://www.faustyna.pl

Šeit Tu vari ievadīt gan tekstu, gan ievietot attēlus un tabulas, ja ir tāda nepieciešamība.