1. Kādreiz mani atveda uz slimnīcu pie cilvēka, kuram bija vēzis. Diemžēl ar viņu vairs nebija kontakta, jo viņš bija pēc morfija. Es atcerējos, ka sv. Māsa Faustīne bieži lūdzās par mirstošiem un tie saņēma no Jēzus sevišķu žēlastību, laimīgas un mierīgas nāves žēlastību. Tad arī es, kopā ar klātesošiem, sāku skaitīt Dieva Žēlsirdības Kronīti. Pēc kāda laika es ieraudzīju, ka slimais Jānis ar uzmanību skatās apkārt. Kad noskaitīju Kronīti, es sāku ar Jāni runāt. Viņš nevarēja parunāt, bet ar žestiem deva zīmes, ka visu saprot. Viņš arī saprata, ka es esmu priesteris un ka būtu ļoti labi, ja Jānis nožēlotu grēkus un saņemtu grēku piedošanu. Tā arī notika. Kaut gan Jānis bija tikai kristīts, bet pēdējā dzīves brīdī saņēma laimīgas un mierīgas nāves žēlastību. Pēc pusstundas viņš aizgāja mūžībā. Pateicība Dievam. (šajā stāstā vārds tika mainīts) - t. Staņislavs

2. Kādā pilsētā mani sauca pie slimnieka. Šī slimā saucās Genovefa un dažas reizes gadā es braucu pie viņas ar Svētajiem Sakramentiem. Biju apmeklējis viņu pirms kādām 10 dienām. "Viņa jau četras dienas neēd" - man teica pa tālruni. Tad es braucu, lai dotu Pēdējo Svaidīšanu. Pēc tam, lai vēl palūgtos kopā ar ģimeni par Genovefu, kas visu laiku gulēja, es sāku skaitīt Kronīti. Pēc dažiem mirkļiem, mums vēl skaitot Dieva Žēlsirdības Kronīti, šī dievbijīga sieviete atdeva Dievam savu dvēseli. Pateicība Dievam par Viņa žēlsirdību. (vārds mainīts) - t. Staņislavs

3. Kāds prāvests sāka lasīt par Dieva žēlsirdības godināšanu tādās formās, kādas Jēzus atklāja caur sv. Māsu Faustīni. Pēc kāda laika viņš saprata, ka lielā svētbilde, kas atrodas zakristejā, ir tieši oriģinālās Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes precīza kopija. Viņš to pārvietoja uz baznīcu, lai visi ticīgie varētu godināt šo svētbildi un izlūgt sev un visai pasaulei Dieva žēlsirdību. - t.Staņislavs

4. (No mana bloga: https://triszemes.blogspot.com/2018/04/pateiciba-nezinamiem-labdariem.html)

Pāvesta Franciska dokumentā Gaudete et exsultate, astotajā numurā mēs lasām, ka mums ir vajadzīgas "(...) svētuma zīmes, kuras Kungs mums atklāj caur vispazemīgākajiem [Dieva] tautā, kura piedalās arī Kristus pravietiskā funkcijā, izplatīdama dzīvu liecību par Viņu sevišķi ar ticības un mīlestības dzīvi. (...) Svētā Terēze Benedikta no Krusta [pasvītro], ka caur daudziem no tiem [vispazemīgākajiem] tiek būvēta patiesa vēsture: Vistumšākajā naktī piecēlās vislielākie pravieši un svētie. Tomēr mistiskās dzīves atdzīvinoša straume paliek neredzama. Droši vien izlemjošie notikumi pasaules vēsturē (...) notika to dvēseļu [darbības] dēļ, par kurām [dvēselēm] vēsturiskas grāmatas neko nerunā. Un to, kurām dvēselēm mums ir jāpateicas par izlemjošiem notikumiem mūsu personīgajā dzīvē, mēs iepazīsim vienīgi dienā, kurā viss paslēpts tiks atklāts". 

Lūk, cik skaists fragments, kurš mūs aicina gan uz lūgšanu, gan uz pazemīgu dzīvi. Jā, šodien vēlreiz par pazemību. Bet šobrīd tā nav galvena tēma.

Mēs neredzam, cik mums palīdz citi ar savām lūgšanām, ciešanām, caur savu vienotību ar Dievu. Šo patiesību man atgādināja šodien daži notikumi. Pirmais - šie sv. Terēzes Benediktas no Krusta vārdi. Otrais - jāgodina Jēzus nāves stunda, piemēram es ar vēl vienu semināristu lūdzāmies par mirstošiem Žēlsirdības stundā 15:00. Trešais - šodien 15:00 aizgāja mūžībā mūsu māsa Kristū Terēze Druka, kura ir semināra pasniedzēja.

Mūžīgo mieru dod viņai Kungs un mūžīgā gaisma lai atspīd viņai. Lai viņa dus mierā. Amen.