Iesākumā Dieva žēlsirdības godināšana izplatījās līdzīgi citiem kultiem, kuros populāras bija litānijas, kronīši un novennas. Šādā formā šo godināšanu popularizēja Māsas Faustīnes biktstēvs Viļņā - svētīgais pr. Mihals Sopočko (Michał Sopoćko). Teoloģisko pamatu šīm godināšanas formām, kuras deva sv. Māsa Faustīne, noformulēja pr. prof. Ignācijs Ružickis (Ignacy Różycki), kurš Dieva žēlsirdības apustules beatifikācijas procesa vajadzībām pilnībā izanalizēja viņas Dienasgrāmatu. No šīs analīzes ir skaidrs, ka jaunā veida godināšanas būtība ir paļāvības uz Kungu Dievu nostāja, un tā ir Bībeles ticības nostāja, uzticēšanās Dievam, kas praksē nozīmē Viņa gribas - kas izpaužas baušļos, paaicinājuma pienākumos, svētībās un Evaņģēlija padomos, kā arī Svētā Gara atpazītās iedvesmās - pildīšanu. Otrais šīs godināšanas būtiskais priekšnoteikums ir žēlsirdības nostāja pret tuvākajiem, kā dēļ Dieva žēlsirdības godināšana nav tikai vienkārša dievbijība, bet pieprasa veidot sevī evaņģēlisku - aktīvas mīlestības pret cilvēkiem - nostāju. Tikai uz šī pamata - paļāvības uz Dievu un žēlsirdības pret tuvāko pamata - veidojās jaunās kulta formas, kuras Kungs Jēzus deva Māsai Faustīnei. Starp tām ir: Kristus svētbilde ar uzrakstu: Jēzu, es uzticos Tev, Žēlsirdības svētki pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, Dieva žēlsirdības kronītis, Žēlsirdības stunda un Žēlsirdības kulta izplatīšana. Kritērijs, kas atšķir jaunās kulta formas no citām sv. Māsas Faustīnes Dienasgrāmatā minētajām lūgšanām, tādām kā - Ak, Asins un Ūdens lūgšana vai Dieva žēlsirdības novenna, ir apsolījumi, kurus Jēzus deva ne tikai Māsai Faustīnei, bet visiem, kas tās praktizēs. Lai šie lielie apsolījumi izpildītos, jaunās kulta formas vajag praktizēt šīs dievbijības garā, tas nozīmē [...] paļāvībā uz Dievu un žēlsirdībā pret tuvākajiem.
Vissvētās Trīsvienības žēlsirdība ir Dieva žēlsirdības godināšanas - kuru Kungs Jēzus mums deva caur sv. Māsu Faustīni - priekšmets. Te ir runa par Dieva īpašību, kas ir mīlestība, labestība, Radītāja un Pestītāja žēlums pret visa veida cilvēka nabadzību. Godinot kādu Dieva īpašību, mēs godinām Viņu pašu, jo Dievs ir taisns, jeb viss, kas ir Dievā, ir Dievs. Tātad - raksta pr. I. Ružickis – Dievs ir ne tikai gudrs, bet ir Gudrība; ir ne tikai visvarens, bet ir Visvarenība; attiecībā uz pasauli - ne tikai atklāj savu apredzību, bet ir Apredzība; ne tikai mūs mīl, bet ir Mīlestība; ne tikai ir žēlsirdīgs, bet ir Žēlsirdība. Tātad, Gudrība, Apredzība, Visvarenība, Mīlestība, Žēlsirdība, kas ir tas pats, kas Dievs, no mūsu puses pieprasa pielūgsmi.
Kaut gan galvenais godināšanas priekšmets ir visas Svētās Trīsvienības žēlsirdība, tomēr priviliģēta vieta ir otrajai Dievišķajai Personai, Dieva Dēlam, Jēzum Kristum, jo uz Viņu attiecas visas Dieva žēlsirdības kulta jaunās formas. Pat kronītis, kas ir vērsts tieši uz Dievu Tēvu, atsaucas uz Dieva Dēla sāpīgo ciešanu vērtību un nopelniem, un [Jēzus Kristus] ir visu žēlastību, kas ir saistītas ar šo lūgšanu un ar visām citām Dieva žēlsirdības kulta formām, Devējs. Tāpēc Dieva žēlsirdības godināšana pamatoti tiek saukta par Žēlsirdīgā Jēzus godināšanu. Abi nosaukumi - no godināšanas objekta puses - pareizi atklāj šīs godināšanas saturu.
Paļāvība
Šīs godināšanas būtība ir paļāvības uz Kungu Dievu nostāja, kuras avots un cēlonis ir Dieva žēlsirdība, kas atklājas radīšanas, pestīšanas un godības darbā. Šai Dieva žēlsirdīgajai mīlestībai - kas visu rada, uztur radības esamībā, noliecas pār katru cilvēka nelaimi, ļauj cilvēkam dalīties Dieva dzīvē jau šeit, virs zemes, un visā mūžībā - ir jāmodina mūsos pilnīga paļāvība. Paļāvība ir cilvēka pirmā atbilde uz Dieva žēlsirdīgo mīlestību, kura kā pirmā nāk pretī un [paļāvība] ir vienīgais trauks, lai smeltu žēlastības. Žēlastības no Manas Žēlsirdības - Jēzus teica Māsai Faustīnei - jāsmeļ ar vienu trauku, un tā ir paļāvība. Jo vairāk dvēsele paļausies, jo vairāk saņems. Dvēseles ar neierobežotu paļāvību Man ir liels iepriecinājums, jo tādās dvēselēs Es leju visus savu žēlastību dārgumus. Es priecājos, ka tās prasa daudz, jo Es vēlos dāvāt daudz, ļoti daudz. Es skumstu, ja dvēseles prasa maz, ja noslēdz savas sirdis (Dienasgrāmata 1578).
Māsas Faustīnes rakstos paļāvība nav atsevišķs tikums, bet visas cilvēka dzīves nostāja pret Dievu kā Tēvu, Kas ir bagāts žēlsirdībā. Tai ir nepieciešami teoloģiskie tikumi: ticība, cerība un mīlestība, kā arī morāliskie tikumi: pazemība un nožēla ([Bībelē: satriekta un pazemīga sirds]), bez tiem paļāvība uz Dievu nav iespējama, jo nevar paļauties uz kādu, kuru nepazīsti, ar kuru nerēķinies, kuru nemīli, un vienlaikus, ja nezini savu vājumu un neatzīsti ļaunumu savā dzīvē. Tātad, paļāvība nav kāda dievbijīga sajūta vai vienīgi intelektuāla ticības patiesību akceptācija, bet nostāja, kas balstās cilvēka gribā un izpaužas Dieva gribas pildīšanā, kas ir atklāta baušļos, aicinājuma pienākumos vai arī atpazītās Svētā Gara iedvesmās. Cilvēks, kas iepazīst Dieva žēlsirdības noslēpumu un paļaujas uz Dievu, zina, ka [Dieva] gribas mērķis ir tikai un vienīgi cilvēka labums, tāpēc ar mīlestību to pieņem kā dāvanu un cenšas to izpildīt savā dzīvē.
Paļāvība ir tik cieši saistīta ar Dieva žēlsirdības godināšanas būtību, ka bez
tās šī godināšana vispār neeksistē, jo pirmā un galvenā Dieva žēlsirdības
godināšanas izpausme ir paļāvības akts. Godināt Dieva žēlsirdību - tas nozīmē
vispirms paļauties un tad praktizēt atsevišķas kulta formas. Otrkārt - jau ar
pašu paļāvību uz žēlsirdību vien Kungs Jēzus ir saistījis visādu žēlastību un
laicīgu labumu vispārīgu apsolījumu. Dvēselēm, kuras uzticas Manai žēlsirdībai
- [Jēzus] teica Māsai Faustīnei - Es vēlos dalīt [vislielākās] žēlastības
(Dienasgrāmata 687). Drīzāk debess un zeme pārvērstos nebūtībā nekā dvēseli,
kas paļaujas, neapņemtu Mana žēlsirdība (Dienasgrāmata 1777). Ja cilvēks ar
paļāvību tuvojas Dieva žēlsirdības avotiem, tad grēcinieks saņems attaisnošanu,
bet taisnīgais tiks stiprināts labajā (sal. Dienasgrāmata 1520). Kas paļaujas
uz Manu žēlsirdību, - Kungs Jēzus apsolīja - tā dvēseli nāves stundā piepildīšu
ar savu Dieva mieru (Dienasgrāmata 1520), arī tad, ja šī persona nav
praktizējusi konkrētās kulta formas.
Žēlsirdības nostāja pret tuvākajiem
Otrais nepieciešamais elements Dieva žēlsirdības godināšanas praktizēšanā ir žēlsirdības nostāja pret otru cilvēku. Jēzus teica Māsai Faustīnei un caur viņu katram kristietim: Es pieprasu no tevis žēlsirdības darbus, kuriem jāizplūst no mīlestības uz Mani. Žēlsirdība tev jāparāda tuvākajiem vienmēr un visur, nedrīksti no tās izvairīties vai atteikties, vai attaisnoties (Dienasgrāmata 742). Tādā veidā [Kungs Jēzus] atgādināja galveno kristiešu pienākumu un vienlaikus tā izpildīšanas veidus: pirmais - darbība, otrais - vārds, trešais - lūgšana. Šeit jāpievērš uzmanība uz nodomu, ar kuru jāpilda žēlsirdības akti: tie jāpilda aiz mīlestības uz Jēzu, kurš identificējas ar katru cilvēku, jo - kā Viņš teica - ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši (Mt 25,40). Tieši šis nodoms atšķir kristiešu žēlsirdību no dabiskās labdarības vai no dažādi motivētās filantropijas. Kungs Jēzus vēlas, lai Viņa godinātāji dienas laikā izpildītu vismaz vienu žēlsirdības aktu pret tuvākajiem aiz mīlestības uz Viņu. Šī aktīvas tuvākmīlestības prasība panāk to, ka Dieva žēlsirdības godināšana nevar būt tīra devocija (dievbijība), bet dziļi izdzīvots kristiešu reliģiskās dzīves veids (pr. I. Ružickis).
Dieva žēlsirdības godināšana un Dieva Sirds godināšana
No pirmā acu uzmetiena varētu likties, ka Dieva žēlsirdības godināšana ir tikai jauna Jēzus Sirds godināšanas versija, ka starp šīm godināšanām nav būtiskas atšķirības. Šo pārliecību var nostiprināt arī pavirša Māsas Faustīnes Dienasgrāmatas lasīšana, kurā bieži ir runa par Jēzus Sirdi. Tomēr šīs grāmatas satura teoloģiska analīze liek precīzi nodalīt šīs abas, Baznīcā tik ļoti populāras godināšanas. Tādu analīzi veica pr. prof. I. Ružickis un, pamatojoties uz to, parādīja būtiskās atšķirības, kādas pastāv starp Jēzus Sirds un Dieva žēlsirdības godināšanām. Atšķirības attiecas uz nozīmīgo un būtisko objektu, uz šo godināšanu būtību un uz priviliģēto laiku, ar kuru saistās konkrētie apsolījumi.
Dieva žēlsirdības godināšanas būtiskais objekts ir visas Svētās Trīsvienības žēlsirdība, bet Jēzus Sirds godināšanā būtiskais objekts ir Iemiesotā Dieva Dēla Dievišķā Persona. Dieva žēlsirdības godināšanā reālais objekts ir Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde, atbilstoša vīzijai, kuru Māsa Faustīne redzēja 1931. gada 22. februārī Plockā (Płock). Turpretī Kunga Jēzus Sirds godināšanā reālais objekts ir cilvēciska, fiziska Jēzus Sirds. Dieva žēlsirdības godināšanas būtība ir paļāvība ([uzticēšanās]), turpretī Jēzus Sirds godināšanas būtība ir gandarīšana. Dieva žēlsirdības godināšanā priviliģētais laiks ir katras dienas pulksten 3 pēcpusdienā (Jēzus miršanas stunda uz krusta) un Žēlsirdības svētku diena pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Tai pat laikā Dieva Sirds godināšanā priviliģētais laiks ir mēneša pirmā piektdiena un Jēzus Sirds svētki.
Priviliģētās kulta formas
Pr. Prof. I. Ružickis pievērš uzmanību tam, ka Dieva žēlsirdības godināšanā nav zināmo un iemīļoto novennu vai litāniju. Tie, kuri pirmo reizi sastopas ar šo godināšanu, visbiežāk jautā par novennām un litānijām, kuras ir tik dziļi iesakņotas katoļu dievbijībā un ir raksturīgas citiem dievkalpojumiem. Dienasgrāmatā ierakstītā Dieva žēlsirdības novenna bija paredzēta pašai Māsai Faustīnei un tikai uz viņu attiecās Jēzus apsolījums: Es neatteikšu neko nevienai dvēselei, kuru tu atvedīsi pie Manas Žēlsirdības avota (Dienasgrāmata 1209). Šis apsolījums, līdzīgi kā tas, kas ir saistīts ar lūgšanu Ak, Asins un Ūdens, nekad netika dots visiem, kuri to skaitīs; tas attiecas tikai uz pašu Māsu Faustīni. Tomēr, ja šo novennu vai lūgšanu Ak, Asins un Ūdens skaitīsim ar paļāvību, tad tas būs autentisks Dieva žēlsirdības godināšanas akts, uz kuru attiecas ar pašu paļāvību saistītie apsolījumi. Arī Dieva žēlsirdības litānija nav kulta priviliģēta forma Dieva žēlsirdības godināšanā. Māsas Faustīnes Dienasgrāmatā ir tikai īsi lūgumi, kurus pr. M. Sopočko izmantoja litānijas sastādīšanai. Ja kāds ar paļāvību skaita to vai citu Dieva žēlsirdības litāniju un veic žēlsirdības darbus, tad var vienīgi gaidīt uz to, ko Kungs Jēzus vispār saistīja ar paļāvības aktu uz Dieva žēlsirdību (pr. I. Ružickis).
Daudzās publikācijās, kas veltītas Dieva žēlsirdības godināšanai, var atrast jauno, Māsai Faustīnei atklāto kulta formu sajaukumu ar viņas lūgšanām, kas pierakstītas Dienasgrāmatā, un reizēm arī ar citām lūgšanām. Daudzreiz rodas iespaids, ka Dieva žēlsirdības godināšanā vissvarīgākā ir novenna vai litānija, vai apsolījumi, kas tiek sniegti, neminot kulta būtību, tas ir, nerūpējoties par paļāvības nostāju pret Dievu un par aktīvu tuvākmīlestību. [...] Jācenšas lai šī godināšana tiktu nodota tālāk pareizā veidā, jo tikai tad tā tiks pareizi praktizēta, ļaujot auglīgi izlūgt Dieva žēlsirdību.
s. M. Elżbieta Siepak ZMBM
tulkoja t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap. un m. Biruta Krivteža
no: www.faustyna.pl
Šeit Tu vari ievadīt gan tekstu, gan ievietot attēlus un tabulas, ja ir tāda nepieciešamība.