Jēzu, es uzticos Tev!

Dieva žēlsirdības noslēpums - Vecajā Derībā.

"Dieva žēlsirdības noslēpumu mēs varam pazīt tikai tāpēc, ka Dievs pats to ir atklājis un caur iedvesmotiem autoriem tas tika ierakstīts Vecās un Jaunās Derības svētajās grāmatās. Pasaules vēsturē, ikkatra Bībeles cilvēka dzīvē un izredzētās tautas vēsturē Dievs atklāja savu žēlsirdīgo mīlestību, kura ne tikai paceļ cilvēku no grēka, bet arī nāk palīgā ikkatrai cilvēciskai vājībai un trūkumam, tostarp, arī apdāvina ar esamību. Tātad, žēlsirdība izpaužas ikkatrā uz ārieni vērstā Dieva darbībā: gan radošā, gan pestījošā. Viss, ko Dievs dara cilvēkam, ir Viņa žēlsirdīgās mīlestības izpausme.

Lai aprakstītu neparasti bagāto Trīsvienīgā Dieva žēlsirdības realitāti, Vecā Derība lieto daudzus jēdzienus, no kuriem katrs pasvītro kādu mūsu ticības lielā noslēpuma aspektu. Visbiežāk (vairāk nekā 200 reizes) žēlsirdības apzīmēšanai ir lietots ebreju vārds "hesed". Tas sastopams Mozus grāmatās, vēsturiskajās grāmatās, Gudrības literatūrā, bet sevišķi psalmos un pie praviešiem, galvenokārt, Derības kontekstā, kuru Dievs noslēdza ar izredzēto tautu. [Šis vārds] nozīmē uzticīgu mīlestību, kura vienmēr parāda labestību un žēlastību. "Hesed" pasvītro tādus Dieva žēlsirdības elementus, kā uzticība sev pašam (noslēgtai derībai ar cilvēkiem) un atbildība mīlestībā. Uz Ebreju Bībeles lapām vairāk nekā 30 reizes mēs sastopam arī izteicienu "hesed weemet", tas ir žēlastība un uzticība.

Iedvesmotie autori ļoti bieži lietoja arī vārdu "rahamim" (no vārda "rehem" - mātes dzemde), kas pasvītro sievietes un mātes mīlestībai raksturīgus elementus. Tas atklāj visjūtīgāko emociju lielo intensitāti. Tas norāda uz cilvēka pilnīgu piedalīšanos palīdzības nešanā citiem, pat ar līdzjūtības asarām. Tas nozīmē mīlestību, kas dota kā dāvana, nepelnīta, kas nāk no vajadzības, kā no "piespiestas" sirds, kuru raksturo: labestība, jūtīgums, pacietība, iecietība vai piedošanas gatavība. Visdziļāk šo domu izteic vārdi no Oseja grāmatas 11,8, kuros Dievs aklāj savu mīlestību pret neuzticīgo Efraimu.

Dieva žēlsirdības noslēpumu izsaka arī citi vārdi: "hanan", kurš nozīmē pastāvīgu, labvēlīgu, labestīgu un augstsirdīgu raksturu. Vārds "hamal" (uzvarēta ienaidnieka saudzēšana) pauž žēlsirdības īpašību, kas ir žēluma, līdzjūtības, piedošanas un vainu atlaišanas parādīšana. Līdzīga nozīme ir vārdam "hus", kas pauž žēlumu un līdzjūtību, galvenokārt, kā jūtas. Dažreiz parādās arī vārds "hen", kas nozīmē labestību un labvēlīgu attieksmi pret citiem, sevišķi pret tuviniekiem, kas atrodas grūtā situācijā.

'Kas spētu izstāstīt Viņa žēlsirdības darbus' (Gudr 18,5). 'Jo liela līdz debesīm Tava žēlastība un līdz mākoņiem Tava patiesība' (Ps 57,11). Šie vārdi, kas smelti no Svēto Rakstu lappusēm, apliecina, ka izredzētā tauta pieredzēja Dievu vispirms caur Viņa žēlsirdību. Bet kas ir Dieva labestība? Kādā veidā Dievs atklāj savu žēlsirdīgo mīlestību?

Žēlsirdība Bībeles valodā nozīmē jebkuru Dieva mīlestības žestu pret radību. Dieva labestība neierobežojas vienīgi ar piedošanas aktiem pret cilvēku, kaut gan tajos žēlsirdība visskaidrāk atklāj savu dziļumu. Tomēr jau pats radīšanas darbs ir žēlsirdības akts. Tieši par to runā Psalmists, kad uzslavē Dievu par Viņa 'hesed', tas ir labestību, vēlmi dot savu mīlestību, žēlastību (Ps. 136). Pēc šā psalma Autora vārdiem: 'jo Viņa hesed uz mūžiem' - tieši Dieva žēlsirdība kļuva par iemeslu saules, mēness, zvaigžņu u.tml. radīšanai (5-9). Psalms 145,9 skaidri pasvītros, ka 'Kungs ir labs pret visiem, jūt līdzi katram, ko Viņš radījis'. Dievs mīl paša radītās būtnes un Viņam ir žēlums pret visu (gr. eleeo), par ko mums runā Gudrības grāmata 11,23-24. Pateicoties šai žēlsirdīgai mīlestībai pasaule tika radīta un pastāv joprojām. Ebreju Bībele Dieva žēlsirdību parāda kā nemitīgi aktuālu un darbīgu. Var teikt, ka skābeklis, kas uztur pasauli un cilvēku pie dzīvības, ir Dieva žēlsirdīgā mīlestība.

Jahves žēlsirdība bija Izraēliešu Dieva īpašība, kas atšķīrās no pagānu tautu dievekļu īpašībām (skat. Mih 7,18). Mihas grāmata stāsta, ka Dievam labpatika žēlsirdība (Mih 7,18). Tā, kā atzīst Psalmists, pastāv no mūžiem (25,6). Tā ir tik liela, ka cilvēks, gribēdams izteikt tās lielumu, sastopas ar valodas grūtībām. Tāpēc daudzas reizes Vecās Derības svēto Grāmatu Autori Dieva labestības jēdzienu saista ar vārdiem, kas runā par šīs īpašības lielumu (piem. Neh 13,22; Tob 8,16; Ps 69,17; Iz 63,7). Nereti to lieto kopā ar vārdiem, kuri norāda uz žēlsirdību, piem. Izceļošanas Grāmatā 34,6-7 mēs atrodam žēlsirdības formulu: 'Dievs līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās un dāsns žēlastībā un patiesībā, kas uztur žēlastību pie tūkstošiem [...] augumiem'. Līdzīgas konstrukcijas mēs atradīsim arī sešos citos tekstos: Neh 9,17; Ps 86,15; 103,8; 145,8; Jl 2,13; Jon 4,2. [...]

No kurienes tomēr Izredzētajā tautā ir tādas pārdomas un apbrīna par Dieva žēlsirdību? No kurienes visdažādākie Dieva labestības nosaukumi? Lūk, jau pati šīs konkrētās tautas izvēles motivācija - kļūt par Dieva ekskluzīvo īpašumu ir piepildīta ar Viņa mīlestību. Atkārtotā likuma grāmatā 7,7 mēs lasām, ka Kungs Dievs, izvēlot sev tautu, nebalstījās ne uz ko citu, kā tikai uz mīlestību (v.8) un uzticību zvērestam, kuru deva Ābrahamam (sal. v.8). Ir ļoti svarīgi, ka Ābrahama pēcnācēju izvēles būt par izredzēto tautu pamatojuma kontekstā mēs atrodam pamācību, ka Dievs ir uzticams, kas tur derību un mīlestību uz tūkstoš paaudzēm. Tad galvenā žēlsirdības nozīme izredzētajai tautai  bija Dieva uzticība dotajam vārdam. No tās 'hesed' - uzticīgās mīlestības - nāk izredzētās tautas saknes. Tāpēc žēlsirdība vispirms tika atklāta Dieva dialogā ar cilvēku un Derības noslēgšanā ar viņu. Izredzētā tauta zināja, ka tās pastāvēšana balstās uz Dieva labestības un ka katrai jaunieņemtai dzīvībai - tautas nākotnei - ir savs avots vispirms Dieva žēlsirdīgajā mīlestībā (ebr. 'rahamim'), tas nozīmē, ka Dievs vēlas cilvēku (sal. Atk 13, 18).

No 'hesed' izriet arī izredzētās tautas izceļošanas no Ēģiptes verdzības darbs. Kaut gan jēdziens 'žēlsirdība' neparādās tieši šā notikuma aprakstā, tomēr pats 'exodus' (izceļošana) tika parādīts ka Dieva žēlsirdības akts. Jo Dievs, redzēdams tautas grūtības, ciešanas un asaras, nokāpa, lai to atbrīvotu (sal. Izc 3,7). 136. psalma Autors dzejas veidā slavē Dievu par Viņa žēlsirdību ('hesed'), parādīto caur izredzētās tautas atbrīvošanas brīnumu no faraona jūga (v.10-24). Dieva žēlsirdība atklājās kā atbrīvojošs spēks, kā lielvara, kas ņem patvērumā netaisnīgi vajātos. Visu darbu, kurus Dievs darīja pirms tautas izceļošanas uz Apsolīto Zemi un tās laikā, avots ir Dieva uzticīgā labestība. Svarīgi ir tas, ka viss 136. psalms ir liels 'Te Deum' Dieva žēlsirdības godam, un šo žēlsirdību tauta iepazina caur atbrīvošanas darbu no Ēģiptes verdzības. Arī Nehemijas grāmatas Autors 9,19 pasvītro Dieva žēlsirdīgo klātbūtni, kurš gāja tautai līdzi tās ceļojumā pa tuksnesi, kā dienā, tā naktī. Barības, ūdens dāvana, beigās zemes dāvanas apsolījuma izpildīšana arī nāk no Dieva labestības. Pateicības atbalss par šo Dieva labestības pilno notikumu citu starpā ir arī šādi vārdi no 'haggadas' (stāsts par Izraēliešu iziešanas no Ēģiptes verdzības, lasīts sedera vakariņu laikā 'Pesah' svētkos): 'Ne par vienu, bet par daudzām bieži atkārtotām labestībām mēs esam pateicību parādā vislabākajam Dievam'.

Tomēr visvairāk Dieva žēlsirdība atklāja savu skaistumu, satiekoties ar cilvēcisko neuzticību. Daudzkārt izredzētā tauta bija neuzticīga Dievam jau ceļošanas laikā pa tuksnesi, piem., taisot sev elku - zelta teļu (Izc 32,4) vai parādot ticības trūkumu uz Dieva apredzību. Grēks nozīmēja Derības līguma priekšrakstu laušanu. Ņemot to vērā, Dievam nebija obligāti jāparāda žēlsirdība jeb svētība savai tautai. Par šo neuzticību Viņa pavēlēm, Dievam bija tiesības iznīcināt tautu, kuru pats izvēlēja. Tomēr Viņš ir uzticīgs vispirms pats sev, savai mīlestībai pret cilvēku, kas paliek 'labajā un sliktajā', kas ir stiprāka nekā nodevība. Šo realitāti īsi secina Nehemijas grāmata 9,17-19, sacīdama, ka tauta atteicās no paklausības, zaimoja, bieži aizmirsa par Dieva brīnišķīgo palīdzību. Neraugoties uz to, Dievs savā lielajā žēlsirdībā tai piedeva.

Šo pārdomu gaismā var parādīties jautājums par soda jēgu. Vai tam vispār ir vieta Dieva žēlsirdībā? Izrādās, ka viena no Dieva rūpju par cilvēku izpausmēm ir arī sods. Sīraha gudrības grāmatā 16,11 lasām: 'Viņš ir tas, kas apžēlo un dusmojas, gan piedodot dižens, gan dusmojoties'. Fragments no Izceļošanas grāmatas 34,7 salīdzina soda un žēlsirdības lielumu. Dieva piedošana ir neierobežota (pie tūkstošiem augumiem), kad sods ir īsu laiku. Dievs ir lēns dusmām un cilvēka sodīšanai. Kā skaisti raksta Oseja grāmata 11,8, Dievs negrib sodīt: ',,,Es [Dievs] iesilstu līdzjūtībā'. Viņa sirds negrib sodīt. Tomēr to dara aiz žēlsirdības, lai virzītu cilvēku atgriezties, jo Viņš vēl viņam laimi. Tāpēc Dievs, tikko ieraudzījis cilvēkā labošanos un nožēlu, steidzīgi nāk tam palīgā. Tātad, nav bez nozīmes daudzkārt Vecās Derības lappusēs sastopamie žēlsirdības un pestīšanas nosaukumu saraksti (piem. Ps 6,5; 17,7; Sīr 2,11; Ba 4,22).

Tomēr Dieva žēlsirdība neaprobežojas vienīgi ar izredzēto tautu. Kā pateiks Sīraha grāmatas Autors 18,13: 'Kungs žēlo visus'. Visskaidrāk par žēlsirdības universālumu runā, starp citu, Jonas grāmata. Dievs, redzēdams Ninīves iedzīvotāju grēku lielumu, sūta pie viņiem pravieti ar uzdevumu aicināt viņus atgriezties. Jona tomēr vēlas, lai pār Izraēļa briesmīgajiem ienaidniekiem nāk lielais sods. Viņš nolēma neizpildīt Dieva pavēli, jo viņš zināja, ka Dievs ir 'žēlīgs un līdzcietīgs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka atstājas no ļauna' (Jon 4,2), tāpēc Viņš var piedot Ninīvei. Un tā arī notika. Šā stāsta kontekstā mēs iepazināmies arī ar Dieva piedošanas saņemšanas noteikumu. Tā ir nožēla par izdarītiem grēkiem. Nožēla tomēr nav vienīgi jūtas, tā pieprasa - kategoriski atstāt ļaunumu, pildīt gandarīšanas darbus, kā to izdarīja Ninīves iedzīvotāji.

Nereti Vecās Derības grāmatas pieprasa labošanos un atzīšanos savā vājībā, kā vainu atlaišanas saņemšanas no Dieva noteikumu (2Kor 30,9; Ps 79,8). Laikam visskaistākais Bībeles teksts, kas parāda attiecības: grēcinieka nožēla - piedošana no Dieva, ir 51. psalms. Jau pirmajos lūgšanas vārdos trīs reizes izskan sauciens pēc Dieva žēlsirdības: Dievs, apžēlojies par mani savā lielajā žēlsirdībā un savas labvēlības pilnībā izdzēs manu netaisnību! (v.3.), es atzīstu savu vainu...' (v.5.). Sīraha gudrības grāmatas Autors šo patiesību izteiks apbrīnas formā: 'Cik liela gan ir Kunga žēlastība un piedošana tiem, kas atgriežas pie Viņa' (17,29).

Dieva mīlestības dāvanu, [mīlestības], kas stiprāka nekā cilvēciskais grēks, kas spējīga daudzkārt piedot, šo dāvanu sevišķi uzslavē praviešu raksti. Starp tiem galvenais ir citāts no Isaja grāmatas 54,10: '<Gan kalni atkāpsies un pakalni saļodzīsies, bet mana žēlastība no tevis neatkāpsies un mana miera derība neļodzīsies,> saka Kungs, tavs Žēlotājs'. Sevišķs Dieva mīlestības apliecinājums, mīlestības, kurā piedošana ir pārpilnībā, ir vārdi no Jeremija grāmatas 31,3: 'Ar mūžīgu mīlestību Es mīlēju tevi, tādēļ bez mitas Es žēloju tevi'. Dievs ne tikai sniedz savas labestības pierādījumus, bet slāpst pēc cilvēka žēlsirdības! Viņš prasa no cilvēka uzticību, par ko lasām Oseja grāmatā: 'Es vēlos žēlsirdību ('hesed'), nevis upuri' (6,6).

Pravieši it kā atklāj Dieva sirdi un spilgti parāda Viņa karsto mīlestību, kas dara visu savai Izvēlētajai, lai tā būtu laimīga. Daudzkārt Vecā Derība parāda Dieva žēlsirdības pieredzi kā prieka avotu (Ps 13,6; Ba 4,22) un kā pateicības dzimšanu. Tā sevišķs paraugs ir 107. psalms, kurš apdzied Dieva labestību par iziešanu no nebrīves, par atbrīvošanu no nelaimēm. Četras reizes refrena formā tas sauc, lai izteiktu pateicību Dievam par Viņa žēlsirdību (v. 8. 15. 21. 31.), jo cikreiz Izraēlieši lūdza Dievu pēc palīdzības, tik tika izklausīti (v. 6. 13. 19. 28.).

Vecās Derības grāmatas parāda Dieva žēlsirdību radīšanas darbā, bet, galvenokārt, tādā kontekstā, ka cilvēka neuzticības un grēki tiek viņam atlaisti. Piedošanas pieredze kļūst prieka un dzīves jēgas avots. Pastāv tikai viens vienīgs piedošanas saņemšanas noteikums. Tā ir autentiska vēlme atgriezties pie Dieva. Katra radība pastāv tādēļ, ka to uztur Dieva mīlestība, kas nāk pie tā, kurš ir mazs un vājš, kam vajadzīga palīdzība. Jau pat tas, ka neskaitāmi Vecās Derības fragmenti runā par Dieva labestību, ir pierādījums tam, ka šī labestība ir nemaināmi klātesoša cilvēkam, tai nav robežu, tā ir ļoti stipra - kā par šo 'vislielāko Dieva īpašību' teica svētā Māsa Faustīne.”




s. Maria Faustyna Ciborowska ZMBM
tulkoja t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap. un m. Biruta Krivteža

no: http://www.faustyna.pl



Šeit Tu vari ievadīt gan tekstu, gan ievietot attēlus un tabulas, ja ir tāda nepieciešamība.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .